Atpūtas brīdim Spāņu tautas Pasaka Skudriņa
Vienreiz pa ceļu tecēja melnā Skudriņa un pie liela, pelēka akmens atrada mazu kapara grasi.
Skudriņa bija laba saimniece — to zināja visa pilsēta. Viņa pacēla vara grasi un sāka gudrot:
— Ko lai nopērku par šo naudu? Kazi, ciedru riekstus? Nē, nepirkšu vis riekstus: tos nevarēšu pārkost. Labāk pirkšu saldensaldu firziķi.
Tomēr Skudriņa arī firziķi nenopirka, jo, pārlikusi prātā, sagudroja ko labāku: aiztecēja uz bodi un sapirkās sarkano smiņķi. Skudriņa nopūderējās, iezieda vaigus sarkanus, saposās, kā nu mācēja, un apsēdās pie lodziņa, lai citi viņu apbrīno. Viņa bija daiļāka par ziedošo aprīļa mēnesi, jautrāka par tamburīnu, un visi, kas gāja lodziņam garām, nespēja vien nopriecāties par skaisto, melno Skudriņu ar sārtajiem vaidziņiem.
Iet garām lodziņam vērsis un saka:
— Mū! Skaistulīt Skudriņ, nāc pie manis par sievu!
Skudriņa tam vaicā:
— Vispirms pasaki: kā tu mani mīli?
— Mmū, mmū, mmū! — iebaurojās vērsis un tik pārlieku skaļi, ka Skudriņa pārbīlī aizspieda ar ķepiņām abas ausis.
— Nē, es neiešu pie tevis par sievu: tu pārāk briesmīgi bauro! — pārbiedētā Skudriņa sīkā balstiņā sacīja. — Ej vien tālāk savu ceļu.
Vērsis aizgāja. Necik ilgi, garām lodziņam skrien suns. Viņš apstājas lodziņa priekšā un, platām acīm raudzīdamies skaistulē, saka:
— Vau! Skaistulīt Skudriņ, nāc pie manis par sievu!
— Tad vispirms pasaki: kā tu mani mīli? — Skudriņa atkal vaicā.
— Klau, tā: vau, vau, vau!
Un suns tik pārlieku skali iesāka riet, ka Skudriņa atkal jās un iesaucās:
— Ej vien, bļāvēj, savu ceļu tālāk!
Tā Skudriņa izrīkojās ar runci, vepri un gaili, jo runcis pārlieku nejauki ņaudēja, vepris nepanesami baisi urkšķēja, bet gailis neciešami griezīgi dziedāja. Kas zina, tā Skudriņa arī būtu palikusi bez līgavaiņa, ja lodziņa priekšā neparādījies Ratoperess — sprigans pelēns.
Senjors Ratonperess augumā bija stalts un šmaugs. Tiesa ne pārāk liels, toties īsts skaistulis: muguriņa pelēka jo pelēka, ķepiņas arī pelēkas. Bez tam viņš bija pieklājīgs un mazdrusciņ kautrīgs. Pelēns pameta acis lodziņā, paskatījās uz skaistuli un, kauču no dzimšanas nevarēja lepoties ar sevišķu apķērību, tomēr tūliņ saprata, ka Skudriņa ir daiļāka par ziedošo aprīli un mīļīgāka par pavasara saulīti. Viņš cieši jo cieši raudzījās skaistulē ar savām apaļajām ačelēm, kustināja pelēkās ķepiņas, taču aiz kautrības nespēja izteikt ne vārda.
Tad Skudriņa pati, kurai pieklājīgais un kautrīgais senjors Ratonperess bija ļoti pa prātam, viņam vaicāja:
— Saki nu: kā tu mani mīli?
Un pelēns iepīkstējās tik klusā un maigā balstiņā, ka Skudriņa aiz prieka iesmējās un iedziedājās:
Mana sirds ir kā spogulis rāms,
Kura atspulgā viss saskatāms.
Tajā raugies tu, pelēn, jo maigs:
Pretim lūkosies tavs paša vaigs!
Un viņa pastiepa savam izredzētajam melno ķepiņu.
Tā viņi sāka dzīvot kopā un bija tik neizsakāmi laimīgi, ka otrus tādus neatrast zem mūsu skaistajām, saulainajām debesīm.
Bet tad vienudien žiglā Skudriņa devās uz tirgu, lai svētku reizei nopirktu divus kausus saldā plūmju vīna. Senjors Ratonperess palika mājā un ķērās gatavot no gaļas, burkāniem un pākšu pipariem gardumgārdu, karstu viru. Tā kā pelēns nebija diez cik veikls pavārs, Skudriņa pirms aiziešanas viņam visu smalki jo smalki paskaidroja, kas un kā darāms: kā jāsasmalcina saknes, kā jāsagriež gaļa, kā jā uz liek uz uguns katls, pie tam vēl stingri jo stingri piekodināja, lai nemaisa viru ar mazo un īso karoti, bet paņem lielo — to ar garo kātu, citādi, kas zin, ka tik nenotiek nelaime. Taču, jāsaka, mazais Ratonperess bija dikti aizmāršīgs. Viņš sasmalcināja saknes un sagrieza gaļu, tad uzlika uz uguns katlu, bet, kad vira sāka vārīties, gribēja to pamaisīt, lai biezumi nepiedeg, un, zināms, paņēma mazo karoti ar īso kātu. Uztupies uz katla malas, pelēns noliecās, lai aizsniegtu viru un to pamaisītu, bet īsā karote nesniedza katla dibenu. Viņš noliecās vēl vairāk, cik tikai varēja, un — tavu nelaimi! — iekrita dziļajā katlā kā akā.
Tikmēr žiglā Skudriņa, nopirkusi pusdienām divas krūzes saldā plūmju vīna, priecīga kā kastaņetes, atgriezās no tirgus mājās un pieklaudzināja pie durvīm. Bet neviens neatsaucās. Viņa pieklaudzināja stiprāk, arī šoreiz neviens neatvēra. Izbijusies Skudriņa aizskrēja pie kaimiņienes un palūdza ielaist viņu iekšā, lai no šomāju pagalma pa jumta kori ietiktu savā namiņā. Bet kaimiņiene viņu neielaida. Nu Skudriņai vajadzēja skriet, ko māk, uz pilsētu pēc atslēdznieka. Atslēdznieks ieradās un atmūķēja durvis. Skudriņa aši metās uz virtuvi. Tur viņa atrada katlu, katlā — viru, bet virā — mazo karoti ar īso kātu, taču Ratonperesu nekur neatrada, lai meklēja kā meklēdama.
Skudriņa aiz bēdām rūgti jo rūgti ieraudājās. Te atlaidās sarkanirbīte un vaicā:
— Saki, Skudriņ: kāpēc tu tik dikti raudi?
Un Skudriņa atbildēja:
— Es raudu tāpēc, ka viras katlā noslīka mans Ratonperess!
To pateikusi, Skudriņa ieraudājās vēl gaužāk.
— Tad es, sarkanirbīte, aiz bēdām cirtīšu nost savu īso knābīti! — irbīte iesaucās un sāka cirst knābīti.
Te garām laidās baložmātīte. Ieraudzījusi sarkanirbīti cērtam nost savu īso knābīti, tai vaicāja:
— Saki, mīļā irbīt: kāpēc tu cērt nost savu īso knābīti?
Sarkanirbīte atbildēja:
— Tāpēc, ka karstā viras katla noslīka Ratonperess; tāpēc, ka viņa sieva Skudriņa aiz bēdām raud gaužas asaras.
— Tad es arī aiz bēdām cirtīšu nost savu astīti! — baložmātīte sacīja un sāka cirst nost savu balto astīti.
Te pie baložmātītes atlidoja balodis un vaicā:
— Saki, baložmātīt: kāpēc tu cērt nost savu balto astīti?
Baložmātīte atbildēja:
— Tāpēc, ka karstā viras katlā noslīka Ratonperess; tāpēc ka viņa sieva Skudriņa aiz bēdām raud gaužas asaras; tāpēc, ka sarkanirbīte aiz bēdām cērt nost savu īso knābīti. Tāpēc es arī cērtu nost savu balto astīti!
— Tad es aiz bēdām metīšos skaidrajā strauta ūdenī! izmisis iesaucās balodis un aizlaidās uz strauta pusi.
Bet strauts, ieraudzījis balodi tik bēdīgu, vaicāja:
— Saki, balodi: kāpēc tu gribi mesties mana ūdenī?
Balodis raudošā balsī atbildēja:
— Tāpēc, ka karstā viras katlā noslīka Ratonperess; tāpēc, ka Skudriņa aiz bēdām raud gaužas asaras; tapec, ka sarkanirbīte aiz bēdām cērt nost savu īso knābīti, bet baložmatīte — savu balto astīti. Tāpēc es arī, strautiņ, gribu noslīcināties tavā skaidrajā ūdenī.
— Tad es aiz bēdām raudāšu dzidrām, gaišām asarām! — strautiņš iesaucās un ieburbuļojās tik sērīgi un bēdīgi, ka likās, ūdens vietā tecētu visrūgtākās asaras.
Te pie strautiņa atskrēja princese — jaunā karaliene. Viņa pieliecās pasmelt savā dārgajā krūzē ūdeni un pēkšņi ieraudzīja, ka strautiņš raud rūgtas asaras. Princese tūdaļ vaicāja:
— Saki, strautiņ: kāpēc tu tik gauži raudi?
Strautiņš ieburbuļojās vēl gaužāk un atbildēja:
— Tāpēc, ka karstā viras katlā noslīka Ratonperess; tāpēc, ka Skudriņa aiz bēdām raud gaužas asaras; tāpēc, ka sarkanirbīte aiz bēdām cērt nost savu īso knābīti, bet baložmātīte — savu balto astīti; tāpēc, ka balodis aiz bēdām grib noslīcināties manā ūdenī. Tāpēc es arī raudu rūgtām, dzidrām asarām.
— Tad es aiz bēdām sadauzīšu savu dārgo krūzi! — princese iesaucās un meta pret akmeņiem savu krūzi.
Krūze saplīsa, tik skaļi un skanīgi trinkšķēdama, ka mazais, pelekais senjors Ratonpress tai pašā mirklī izlēca no karstās viras katla un no jauna satikās ar savu mīļoto Skudriņu.
Skudriņa pārstāja raudāt.
Irbīte parstāja cirst savu iso knābīti, bet baložmātīte — savu balto astīti.
Un balodis nenoslīcinājās strautiņā.
Un strautiņš neiztecēja dzidrās asarās.
Vienīgi princese nespēja atgūt savu dārgo krūzi.
Tad Skudriņa sacīja vīram:
— Vai tu re, kas tevis dēļ izcēlās par satraukumu! Citreiz proties būt uzmanīgāks — nemaisi viru ar īso karoti!
Un abi atkal sāka dzīvot tik mīļi un saticīgi kā neviens cits zem mūsu jaukās un mīlīgās saules. Ne jau velti Skudriņa bija atradusi pie lielā, pelēkā akmens savu laimīti — mazo un spožo vara grasīti.